Jānis Saulriets
1918 - 1993
 
Atkal atnācis pavasaris ar zilajām vizbulītēm, silpurenēm un
zeltainajām pienenēm. Ūdens upītēs un strautiņos priecīgi čalo. Rīta vējiņš maigi šūpo jauno bērziņu un lazdu ziedošās skariņas.
Un mēs ejam pa saules apspīdētajiem meža celiņiem, garām simtgadīgajām eglēm skaistajā Gaujas Senlejā, kur maza Lorupīte sasaucas ar māsu Gauju.

Kāds milzīgs prieks! Daba mostas! Purenītes kā zelta podziņas mirdz pie tumši zaļajiem zemes svārkiem! Gaiss ir spirgts, krāsas un skaņas visapkārt! Apstājāmies pie Lielas egles. Tā ir "mūsu vietiņa", kur mēs ar tēti vienmēr šajos braucienos ieturam azaidu. Vienkārša maizīte garšo labi, ar drupačiņām pabarojam arī skudriņas un putniņus, kas mums apkārt. Tad var ceļu turpināt.

Pēc kāda brītiņa sākas pļavas, kur nu var izskrieties un izdziedāties,
atbalsis atskan no malu malām… Tētis uzstāda savu krāsu kasti, jo ir
atradis piemērotu vietiņu gleznošanai, no kuras var redzēt gan pļavu, gan tālāko mežu apvidus. Tētis glezno. Es zālītē spēlējos ar pieneņu ziediņiem un kātiņiem. Taisu ķēdītes un pinu vainadziņu. Drīz tētim glezna gatava un man vainadziņš galvā. Pūšu tēva pagatavoto stabulīti un dodamies tālāk.

Gauju sasniedzam ap pusdienlaiku. Mūsu iemīļotajā līcītī kā parasti neviena nav. Bet pāri upei otrā krastā ieraugam vienu makšķernieku, kura siluets saplūst ar apkārtējo koku puduriem. Te top otrā glezna - "Skats uz Gaujas līcīti". Brūnganais ūdens un pār to noliecies sārts jauna kociņa zars. Vienreiz tieši tāds zars izglāba tētim dzīvību, kad viņš paslīdēja, makšķerējot, un straume jau bija sākusi vilkt dziļumā. Tie jaunie krūmiņi ir sīksti un izturīgi.

Tētis glezno ātri, veikliem triepieniem, lai pagūtu iemūžināt saules
apspīdētos mākoņus, jo saulīte taisās noslēpties un tad tās rotaļas ar
saules zaķīšiem būs beigušās. Pamazām tuvojas pievakare. Nu ir jāsteidzas mājup. Jāpaspēj uz pēdējo vilcienu. To nedrīkst nokavēt. Mēs arī nekad to nenokavējam…

Šī ir viena no neskaitāmajām kopā ar tēti pavadītajām dienām, kas dziļi iespiedušās man atmiņā. Mana tēva mīļākais gadalaiks bija pavasaris un tāpēc arī es to izvēlējos. Var rakstīt garus aprakstus un cildinājumus, lai kādu mākslinieku slavinātu, bet bieži tiem ir tukša skaņa.

Es mēģināju atklāt sava tēva būtību – viņa attiecības ar dabu un apkārtējo pasauli. Viņa romantisko, jūtīgo un mīļo dvēseli. Viņa glezniecība ir pieradījums tam, ka, lai cik grūti laiki arī nebūtu, cilvēks ir spējīgs saglabāt un nosargāt savu dvēseli, būt patiess un godīgs. Mans tēvs prata saskatīt skaistumu dabā, dzīvot saskaņā ar to un no tās mācīties. Un caur šo uztveri arī ir radusies viņa māksla, kas tālāk nodod šo gaišo enerģiju un iepriecina daudzus, izstarojot mīlestību un siltumu.

No meitas Daces atmiņu pierakstiem.
 

 
Jānis Saulriets

Mūsu glezniecībā Jānis Saulriets ir līdz šim nezināms autors. Dzimis 1918. gadā Madonas apriņķī. Mācījies Mārcienas pamatskolā, Gulbenes komercskolā. Studējis Latvijas universitātē, visu mūžu strādājis par latviešu valodas skolotāju Rīgā. Aizrautīgi un daudz gleznojis. Liekas, ka tikai sava prieka pēc. Atstātie darbi apliecina, ka ainavgleznojumi pagatavoti vairāku desmitu gadu garumā. Mākslinieks gan nav norādījis to darināšanas vietas. Tas ir bijis tikai viņa pārziņā. Izraudzītie sižeti ir daudzveidīgi. Var noprast, ka Jānis Saulriets labprāt un atkārtoti gleznojis Gaujas leju, smilšu krastiem un sērēm ieskauto upes tecējumu. Bieži rosījies pie ziedos slīgstošu meža pļavu, izcirtumu attēlojuma. Ar viršu klājiem, ataugošiem jaunkokiem, mežmalas. Pie lauku ceļiem un mežupītēm mākslinieks gleznojis dabā dažādos gada laikos – agrā pavasarī, vasaras mēnešos un pat ziemas sniegos.

Jānis Saulriets bija pazīstams ar gleznotāju Edgaru Vinteru. Kopā ar mākslinieku devies dabā, vērojis kā viņš strādā. Darbojies pats. Kaut gan E.Vinters J.Saulrietu par savu skolnieku neuzskata. J.Saulriets miris 1993. gadā. Pēdējiem zināmajiem darbiem ir 1991. gada atzīme.

Lielākā daļa Jāņa Saulrieta eļļas tehnikā gleznotie darbi uz nelieliem kartoniem – 34 x 45 cm. Šis formāts bijis parocīgs darbam dabā. Mākslinieks strādājis arī akvareļa un monotipijas tehnikā.

Darbi, kas tapuši 60. gadu sākumā, ir grūti salīdzināmi ar nedaudz vēlāk tapušajiem. Dažos gados ar autoru notikušas ievērojamas pārmaiņas. Nepārprotami, ka Jānis Saulriets skolojies visnotaļ sekmīgi. Apgūstot zīmētprasmi, izveidojusies formu izpratne, attīstījusies krāsizjūta, aizsākta gaita glezniecības profesionalitātē.

Uzmanību piesaista autora ainavu debesu gleznojumi. Ne tikai daudzveidīgi, atbilstoši atšķirīgajiem gada laikiem, bet arī prasmīgi izsvarojot, labi iekļauti kopējā kompozīcijā. Dabā debesu zilums ir daudzveidīgs. Gan dienas stundu ritumā, gan mēnešu gaitā. Jūnijā vairs nav marta vai aprīļa debesu. Un rudenī atkal kas cits. Autodidakts Jānis Saulriets smalkās, zīmīgās nianses ir spējis saskatīt un attēlot. Strauja veidošanās.

Laika ritumā mainījusies Jāņa Saulrieta gleznu virsmas apdare. Sešdesmitajos gados tā ir smalkjūtīgi veidotās noskaņās, neforsēta. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados otas raksts kļūst atraisītāks, bet deviņdesmito gadu sākumā mākslinieks glezno ekspresīvāk. Ar prāviem, pat nervoziem krāsu triepieniem, neiedziļinoties sīkdaļās. Tomēr nezaudējot sev piemītošo dabas un krāsizjūtu.

Jānis Saulriets ir savā ziņā jaunatklāta, aizkavēta un vēl neapzināta parādība mūsu glezniecības nesenajā pagātnē.

Jurģis Skulme