Saulriets
LatviešuRussian
APBEDANAS INFORMATVAIS PORTLS SAULRIETS.LV PAR AKTULKO NOZAR

Latvieu ma un aizma izpratne

Latvieši miršanu uzskata par dabgu norisi, par dau no pasaules rituma, par Dieva likumu. No miršanas nebaids, jo to saprot k preju no dzves šai saul uz dzvi Vi saul. Dains izteikta latviešu prliecba, ka ma garums šai saul ir Dieva zi.
Divjda saule tek, tek kaln, tek lej;
Divjds mans miš ar to vienu dvselti.
Brdi, laiku man dzvot, nedzvot saules mu;
deam, akmiam, tam dzvot saules mu!

Jautjumi un minjumi par Vias saules dzvi tomr nodarbina latviešu prtus.
Zinu dienu pie dienias, vienu dienu nezinju:
To dieniu nezinju, kad zd manis augumiš.

Dains atrodama izpratne par zemes ma sumu saldzinjuma ar dzves turpinjumu Vi saul.
Šai saul dzvodams, viu sauli daudzinju;
Š saulte ciemoties, via — mu nodzvot.
Šai saul, šai zem viesiem vien padzvoju;
Via saule, via zeme, t visam miam!

Dainas rda, ka latviešu uztver cilvkam ir trs daas:
1) augums, kas dzvo un, mam beidzoties, irst un izirst;
2) velis — auguma vieliskais dvnis, kas turpina dzvot veos vl pc auguma nves;
3) dvsele, kas, augumam mirstot, aiziet pie Dieva.
Ko tu dziedi, lea brns, ne tev kaulu, ne dvseles;
Man ir kauli, man dvsele, man jauk valodia.
Kas tur daii gavilja kapu kalna gali?
T msia gavilja, veu govis gandama.

Klauv mana dvselte pie Dievia namdurvm.
Celies, Dievin, aun kajinas, laid iekš dvselti!
Vedat mani dzieddami, nevedat rauddami,
Lai iet mana dvselte pie Dievia dzieddama.

Cilvka augumu dod, uztur un atkal paem Mra, jo vias gdb ir visa vielisk pasaule. Dains Mrai ir daudz dadu apzmjumu, kas saists ar vias plašo darbbas lauku, piemram: Pasaules Mte Mira, Zemes Mte, Veu Mte, auu Mte, Lopu Mte, Mea Mte, Jras Mte u. c. Sakar ar miršanu viu uzrun par Veu Mti, ar par Zemes Mti, tikai retu reizi saucot vrd — Mra.
Va manas nama durvis, va manas istabias:
Veu mte aizvluse manu durvju vrjiu.

Ar Dieviu, mmulte, labvakar, Zemes mte!
Labvakar, Zemes mte, vai bs laba dusšana?
Kur, autii, js bijt smiltainm kjim?
Novedm ms' msiu ms Mras kalni.

Dains redzams, ka latvieši nevairs par nvi un miršanu runt, jo par to atrodami daudzi prtojumi. Ir ar minjumi par to, kda ma posm aizgjja visvairk pietrks palicjiem: vai grtk aiziet mazam, jaunam vai pusm. Bru dainas pilnas ar lumu par širšanos no palicjiem, bet ts ar liecina par dzves turpinjumu veos.
Neraudji, mmulte, mani mazu nomierstamu;
Tur es tevi sagaidšu, noslaucšu kapu stu.

Latviiešu tautasdziesms velis dareiz saukts par leii.
Lietiš lija saulit:
velnieši kzas dzra.
Mans bliš jauns nomira,
Ves ma lgaviu.

Ar dvseles un vea priešana no šs saules Vi saul nenotiek bez zinmm grtbm. Dvsele kdreiz vl kavjas pusce; ar pc apbedšanas t pirmo nakti prgu kapst krusta gal.
Maa, maa dvselte, pus gaisia lidinj'!
Š zemte neizdeva, via labi nesam'!
Guli, rnana dvselte, lauk krusta gali,
Gan tu biji kpjuse dmai istab!

Pirmo nakti neierast viet — kapst — ar velim grta gulšana.
Pš vjiis, laidies, migla, par to baltu kapu kalnu;
Grt rnanami brltimi pirmo nakti srnilktienji.

Cilvka dab ir vairšans no sveš, nezinm, tpec latvietis dakrt atrod iemeslus atrunties no miršanas tuvk nkotn, izskaidrojot, kpc vl nav gatavs aiziešanai no šs saules.
Lai tie mira, kam bij vaa, man nebija patapias;
Zda pavas man nepautas, zelta kalni neecti.

Vl citas dainas apraksta zmgas darbbas, ar kurm cer miršanas brdi novilcint, piemram, liekot brza kluci sav viet, gaidot kapa pues noziedšanu. Ar pelte, kas lien ma mju apraudzt, aicinta palikt kap par vietnieci.
Es ievlu berza kluci sava kapa vieti;
Kad tas klucis satrdja, man jiet tai viet.
Skaista pue uzauguse mana kapa vieti;
Nu t pue noziedjse, man jiet tai viet.
Tec, pelte, caur zemti, mekl manu ma namu;
Ja rsja, ja pelja, paliec pate tai vieta!

Š veida dainu un zmgu darbbu vecumam apstiprinjums atrodams vidj dzelzs laikmeta kapu izrakumos Dobeles pagast Bs, kur kapu lauka atrasti apdeguši akmei un etri zem iedurti špu gali.
Es iedru zobentiu balt smilšu kalni;
Lai tas trd, lai rsja ldz manam miam.
Svieu cirvi, svie' akmeni sava kapa diben;
Negrib cirvja, ne akmea, gribj' manu augumiu.

Dains ar atrodami simboliski izskaidrojumi, kpc piedergais aizgjis veos: vajadzjis Veu Mtei uguni nest, Veu Mte pievlusi ar medu un medus plceni vai gadjies kap iekrist, pc pues sniedzoties. Dai ptjumi rda, ka kapa pue domta pati Veu Mte.
Kur, Annia, tu tecji ar uguns vcelti?
Aizmigusi Veu mte, izdzisusi ugunti'.
Veu mte pievlusi manu smuidru augumiu:
lelikusi med's podiu dzijas dobes diben.
Viena pati balta pue man dobes mali;
Es šitos put' raut, iekrt' dobes dibin.

Veu Mtes dains ar sazmjamas pdas par uguns bedbm, kas zinmos laikmetos lietotas dados Latvijas apgabalos.
Trs dienias Veu mte kau cepli kurinja,
Kau cepli kurinja, med's plceni cepinja,
Med's plceni cepinja, jaunu viesi gaiddama.

Bedbu norise
Bedbas jeb bres ir cilvka ma pdjais gods. Ma gjums šai saul nosldzies, un palicji atvads no miruš, apcer via mu, izteic savas labas par širšanos, augumu nododami atpaka Mrai — Zemes Mtei. Bedbas parasti ir divu vai trs dienu godi.

Miršanas brdis
Cilvka miršanas brdis ir Dieva zi, un kdreiz tas pienk negaidts, piepeši prtraucot dzves gaitu.
Dod, Dievi, t nomirt, k nomira tvs, mmia:
Tvs nomira, rij' kuldams, mte — maizi mcdama.

1. diena - berinieku sabrauksana / Vakesana
2. diena - izvadšana / bedbas un mielasts kapos / bedbu mielasts st / Pedu izmisana
3. diena - mantas dalšana

Bet dains apdziedta ar slimošana un nojautas par nves tuvošanos.
Ai, Dievi, galva sp, nu es ilgi nedzvošu!
Skaista zied magonia mana kapa galin.

Veci audis, kas nodzvojuši garu mu, sagaida miršanu k pelntu atptu, kad vars atgulties smilšu kalni. Parasti veci cilvki jau laikus nolikuši šai vajadzbai velkamo drbju krtu un sagdjuši sev širstu.
Laiks bij man gult iet baltu smilšu kalni:
Dlu dli arjii, meitu meitas maljias.
Es mirdams piesaru pie Dievia kamanm:
Dieviš brauca debesies, izved manu dvselti.

Miruš auguma sagatavošana bedbm
Piedergie miruš tuvinieka augumu apkopj un sagatavo dzvei Vi saul. Par miruš mazgšanu dainas nerun, bet taut vl zinma paraa miruš augumu sdint krsl un mazgšanai lietot izparu — noprtu pirts slotu. Pc tam mirušo sarbj goda krt, dodot ldzi rotas lietas. Dainas aizgjja aprb uzsver goda drnas un baltu krsu: balti autas kjas, baltus palagus, baltus linu kreklus, baltas villaines. Melna krsa sru apzmšanai nav latviešu paraa. T ir nesens, svešs ienesums, kas piemints tikai pris dains.
Sarbj mani, mmulia, dien roti!
Nu es iešu tai ciem, kur mam neatstšu.
Šuj, mmia, man krekliu ldz pat kju galinam,
Lai nesaka veu puiši pliku mani novedot.
Vrpu smalki baltus linus, auu sevim paladzius;
Auu sevim paladzius, ko gulti smilktain.

Bez aprba un rotm mirušam piedergam dod ldzi dzvei nepieciešamus priekšmetus: ierous un darba rkus, kas lielos daudzumos atrasti kapu izrakumos. Š ieraa nav vl pilngi izzudusi ldz pat 19. gadsimtam, bet ldzi dotie priekšmeti gjuši mazum: doti cimdi, zees, nauda, pirts slota un dai iemoti priekšmeti, ko mirušais lietojis, dzvs bdams, piemram, ppe, krams un šiltavas u.c. Š ieraa minta bru aprakstos vis Latvij.

Dzve veos iedomta ldzga zemes dzvei ar vism ikdienas vajadzbm. T k visas veos nepieciešamas lietas nav iespjams ievietot širst, tad aizgjjam ts nodod ldzi simbolisk veid — padarot šos priekšmetus zemes dzv nelietojamus. Pamieni, k to izdara, ir dadi: mjlopus kauj un izlieto bedbu mielastam, cisas sadedzina, uguni emot no mjas pavarda, traukus un kausus sasit lausks, rotas un ierous nogremd ezer.

Pc miruš apkopšanas to ievieto zrk vai širst. Latvieši jau dzi senatn mirušo apglabšanai lietojusi širstus. Tie taisti no viena gabala, izgrebjot resnu priedes vai egles kluci. Šdu širstu paraugi atrasti kuršu kapens Klaipdas apgabala izrakumos, kas datti ap msu ras 1. gadsimtu.

Ieguls mmulia viena koka nami, Ne dzirdja vja pšam, ne brniu gaudojam. Vel senaki ir bronzas laikmeta (1500.—500. g. pirms musu eras) lietotie krautie akmeriu skirsti. Velak mirusie novietoti ar uz diem vai egu un prieu mizm un apklti ar brza tsm.
Veci koki izprauljši, tses vieni atlikušas;
Veci audis nomiruši, valodia atlikuse.
Neba man daudz vajag mana ma gali:
Pra koku prieu, egu, jumt zau velniu.

Dains zrku sauc par ma namu, koka namu, ma mju, sešu d|u gabaliu. Pdjais nosaukums apzm vlko laiku zrku, kas gatavots no sešiem diem un sastiprints ar koka, tapm. Latviešu prliecba par dzvi Vi saul saiets ar ieradumu jau laikus rpties par savas ma mjas sagatavošanu. Seviši vecki audis mdz turt savu širstu gatavb — parasti novietotu kltsaugša vai kd cit viet ldz bru reizei.
Dod, mmia, manu tiesu, neba man daudz vajaga:
Divu nšu paladziu, sešu du gabaliu.

Gatavošans bedbm
Dainas nedod sevišus nordjumus par ku, kur mironi novieto vai kur norisins tlkas bru izdarbas. Aprakstos redzams, ka mirušo novieto rij vai klt, vasar izmekljot vsko vietu. Dareiz, par všanu runjot, minta istaba vai nams.

Stas audis bez kavšanas sk gatavoties bedbm. Viens no pirmajiem darbiem ir bru viesu aicinšana. Apzio visus dzimtas piedergos, aicina ar kaimius un miruš draugus. Uz pdjo ma godu — bedbm — ierodas visi aicintie, lai atvadtos no aizgjja, kura velis vl kavjas st palicju vid.
Visi gailši, dziediet, dienvidu saemdami;
Visi radini, nciet nomirušu pavadt!

Uz bedbm gatavojoties, mjs cep baltu (kviešu) maizi un karašas, kauj kdus lopus, aitas un vistas un dara alu.
Manis d vrsi kva, brvj' saldu alutiu.
Paši da, paši dzra, mani veda smilkteni.

Všana
Uz bedbm braucot, lgtie viesi em ldzi dienu: noteikti novrtus sausus zirus vai pupas, maizi, gau un dzeršanai alu.

Tie, kas bru god nevar piedalties slimbas vai citu iemeslu d, ar nosta savu tiesu ciema kukulim, lai aizgjjs neturtu aunu prtu.

Pc senm tradcijm pirms bedbu dienas vakar bru viesi sapulcjas pie miruš, lai jo kupli novadtu via pdjo ma godu. Šo izdarbu, kas ilgst visu nakti, sauc par všanu jeb vkm.
Vkjat, venieki, vedat mani smilktien!
Gara man š naksnia pie brniem prgult.

Seno laiku všanai un tlkm bru norism ir vrojamas visas raksturgs ma godu pazmes — dzimtas sapulcšans, mielasts, dziedšana un dejošana. Izdarbas risinjušs, pulcjoties ap miruš augumu, kura neredzamais ldzinieks — velis—ir šo pdjo ma svinbu dalbnieks un goda viesis. Ar miruš veli sarunjas, tam uzdzer, jaut aiziešanas iemeslus, piedv pa druskai no dadiem dieniem. 17. gadsimta latviešu bru aprakstos atrodamas zias, ka miruš augums, goda drns trpts, apsdints krsl, lai vartu piencgi sav god piedalties.

Mirušos vjot, visu nakti dedzina sveces. Ari dainas atrodams mudinjums gdt par uguni un gaišumam degt sveces.
Man mmia piesacja: šonakt guni neapdzs,
Lai celiis gaiši spd, pie Dievia pieejot.
Dedzin', mte, gaišu sveci, vl es nakšu atpaka;
Vl es nkšu apraudzt, vai bs mani gaidjuši,
Gaišu sveci dedzinaj'ši.

Š pdj ma goda izdarbas nenoliedzami caurstrvotas ar piedergo lumu par širšanos, kas izskan bru dains neskaitms varicijs. 13. gadsimta aprakstos atrodamas zias par kuršu kritušo karavru apraudšanu, kas izpauas ar k viu darbu apcere un slavinšana. Ar 17. gadsimta sveštautiešu apraksti par latviešu brm min apraudšanu, ko izdara sievietes, pulcjoties ap mirušo. labas par širšanos un apraudšana izpauas bru dziesms; daudzs no tm apcerti aizgjju piederumi, kas palikuši bez lietotja.
Zirgs ar arklu vaicjs: kur palika arjiš?
Arjiš apsagula visu mu dienvidiu.

Vairums bru dziesmu ir teicams dziesmas, t. i., ts uzsk teicja, kurai dziesmas otra daa pievienojas loctjas.
Raudinis, raudinis šis vakariis:
Raud tvs nam, mte istab,
Tie mazi brlši zierdziu stall,
Ts mazs masias piena kambar.

Tomr latvieši miršanu saprot k pariešanu uz dzvi cit pasaul, nevis izncbu. Tpc brs širšans spes gan jizraud, bet ts nedrkst pilngi aiznot šs saules pdj goda norisi.
Dziediet visi, dziediet visi, neviens manis neraudiet,
Lai es eju pie Dievia k ievia zieddama.
Es nencu šo naksniu ar miedziu apgult,
Ncu st, ncu dzert, ncu koši padziedt,
Sav' masiu pavadt balt smilšu kalni!

Latviešiem vl saglabjušas zias par bru ritula rotam un dejm, kas izpildtas všana un ar bru turpinjum pc miruš apbedšanas. Senaj izpildjum všanas deja noritjusi lok ap mirušo. Ar pdu izmišanas dejai raksturgs dalbnieku izvietojums divos apos, simbolizjot mu, kas dzvojams divs sauls. Gados jauniem neprectiem mirjiem pc pusnakts skusies kzu dzeršana ar dejošanu.
Grie danc blelii t liel lum,
Iedevuši sav' brlti Zemes mtes meitiai.

Latviešu bedbu goda novadšana un izdarbas ar šanu, dziesmm un deju ap mirušo nesaietas ar kristgs ticbas uzskatiem par miršanu, brm un augšmcelšanos, tpc ar kristgs ticbas izplatšanos skas seno bedbu parau vajšana, kas turpins gadsimtiem ilgi. Tas notiek viss Eiropas tauts, kur mirušo aizvada uz dzvi cit pasaul ar dziesmm, dejm un dzrm. Zias par šo parau vajšanu parads dados laikos dadas tauts, ttad notiek neprtraukti vis Eiropa: 9. gs. baznca apkaro ermu ieraas, 13. gs. tas aprakstts Anglij, vel —18. gs. Zviedrij.

Minto iemeslu d kristg baznca všanu uzskatjusi par seviši nevlamu un izndjamu darbbu. Latviešu bru paras všanas izpildjums acmredzot izzudis no bedbu norises vai všana izdarta paslepus, jo ststtji to vairs nepiemin 19. gs. savktajos bru aprakstos, atskaitot daas vietas, piemram, Ventspili. Tomr latviešu apzi vl šodien atrodas skaidrs priekšstats par všanu, kas rda, ka š izdarba pazudusi no latviešu bru tradcijm tikai nesen pagtn.
Vai, Mria, ma balta, ko es tev sariebos?
Kokam auga atvastes, man neauga lolojumis.

Stvi klusu, Vja mte, neklauv nama durvis!
Mana balta mmulte cietu miegu aizmiguse.

Kam tu lzi, ozolii, vai nav koku lzjiu?
Kam tu miri, ms' brlti, vai nav auu mirjiu?
Kam, vji, tu nolauzi krzoto ozoliu?
Kam, saulte, tu paslpi mko bleliu?

Šo naksniu prgulju apakš tva lubu jumta;
Citu nakti tad gulšu apakš zaas velnias.
Šonakt mani mte sedza ar baltm villainm;
Ritu mani bri segs ar zam velnm.

Izvadšana
Bru otrs dienas izdarbas skas jau no rta, lai pasptu veikt visus darbus un ritulus, kas saistti ar miruš izvadšanu uz dzimtas kapu kalniu. Dainas mudina mirušo apbedt priekšpusdien, kad veu vrti vaa. Ar pats mirjs grib laikus tikt pie miera.
Steidzaties, blelii, ko tik ilgi kavjat,
Lai es savu guu vietu ar saulti apraudzju!
Rokat mani priekš pusdienas, pc pusdienas nerokat:
Pc pusdienas veu brni veu vrtus aizvruši.

Šai pdja cilvka ma god un miruš auguma beidzam ce seviša vrba veltta zirgiem, to izvlei, jgšanai un pušošanai. Cenšas ar ieverot paša aizgjja agrk izteikts velšans. Bru dains tpc oti daudz apdziedti zirgi, ar kuriem mirušo ved uz kapiem. Visvairk iecienti sirmi un bri zirgi. Izvairs jgt baltus zirgus, jo tos palicji vel tlum var saskatt.
Baltu zirgu nejdziet, man' vezdami smiltain:
Tli spd baiti zirgi, gaui raud mmuli'.

Širstu uz kapiem vedot, to dara ar vairkiem zirgiem – parasti trim. Zirgus brm jdz rind vienu aiz otra, kas redzams ar jaunko laiku attlos un aprakstos. Šdu jgšanas veidu netieši ar apstiprina dainas, kas runa par garas ptagas vajadzbu.
Vai, brlti, ormanti, vijies garu ptadziu!
Grib msia daii braukti balt smilšu kalni.

Dain šds jgšanas veids apzmts par „vrzels jgšanu”, un tas attiecints uz lielajiem ma godiem: vedbm un brm. Vrzeles ir daa no zirga iejga, kas citur saucas slejas jeb rdes.
Divkrt manu augumiu vrzels vizinja:
Vienu krtu tautis, otru smilšu kalni.

Beru zirgus un iejgu pirms došans ce izpušo: zirgiem krps sien saišus, loku aptin dvieiem vai pušo skujm un mtrm; zirgiem uzklj segas vai villaines.
Es, mmia, jauna miršu, mani koši pavadiet:
Jostm zirgus groojiet, villainm deojiet!
Laba mana lgavia, labi mani pavadja:
Sirmi zirgi, baiti dei sarkanm banttm.

Dains samekljamas pdas par citu senu ierau, kas saists ar miroa vešanu uz kapiem: zirgu jgšana kamans k ziemu, t vasaru. To apstiprina vl 19. gs. savkti bru norišu atststjumi, nordot uz vecu auu velšanos pdj ce braukt kamans ziemu vai vasaru. Vairks bru dains mintas kamanas, gan seviši nepieminot gadalaiku. Viena no šim dainm ragavas sauktas apvidum patnj vrd par vam.
Ormant, ormant, lai tek viegli kamanias;
Ja tek viegli kamanias, tad bs viegla dusšana.
Es to savu mu tvu ar vam aizvaoju,
Ar atslgu vrtus sldzu, lai nenca ciemoties.

Zmgi, ka dains ar Dievs un Veu Mte mirušo ved sev ldzi kamans, kas rda, ka kamanu lietošana sakojas dzii senaj dievestb.
K zlte piesaru pie Dievia kamanm;
Ar Dieviu ielgoju dvselšu nami.
Ei, bagta Veu mte, taisi slaidas ragavias,
Kur tu mani pašu liksi, kur ts manas lupatias (grabaias)!

Izvrtjot mirou izvadšanas ieraas, var secint, ka tajs saglabjušies daudzi elementi no dzias senatnes. Kad kapsta vl bija dzimtas „smilšu kalniš”, tad vairki zirgi bija ne tikvien pdj goda greznba, bet ar nepieciešamba. To pašu var attiecint uz kamanu priekšrocbu, smilšu kalni braucot, kas vlk kst par smiltm kaistu ceu vieglai vizinšanai.
Ai, ormani, ormanti, vijies garu ptadziu,
Lai tie tavi bri zirgi smilktieni neapstriga!

Skuju pušojums un skujm kaists ceš piedergs latviešu brm. Skuju kaisšana nozm miruš labvlbu palicjiem. Skujas raksts pieder Laimai.
Skujm taku pakaisja msa, brli vaddama,
Lai brltis novlja masai labu dzvošanu.

Nokaist man celiu smalkajm smilktim,
Lai to manu augumiu viegli, viegli vizinja.
Priekša bija tas celiš, skujim nokaists;
Sd Laimia gaiddama paš skujas galin,
Uguntiu dedzinja divs vasku svects.

Pirms bedbu brauciena bru viesi ietur maltti ( . .).
Izvadšanas dziesms izskan neatgriešans motvs, kas izteikts dados veidos.
Auniet man baltas kjas, jdziet brus kumelius!
Nu es iešu tai ciem, kur mam neatnkšu.

Auniet man baltas kjas, vediet mani smilten!
Šito kju vumiu man's mam neredzs.

Jdz, brlti, sirmus zirgus, vadi mani smiltien.
Pries tavi sirmi zirgi, es mam nepriešu.

No dainm noprotams, ka visi bru dalbnieki uz kapstu nebrauc. Kapstas braucjos noteikti un atkrtoti minti bri, kas ar ir vedji, dobes racji, kapa velnas licji. Braucjos vl minti dli un meitas, ar msas.
Sen brlši lieljs msai jt pankstos;
Ved masiu smiltien, jj brlši rauddami.
Pilla sta sirmu zirgu, pilla kaltu kamaniu:
Dli, meitas sabraukuši, veds mani kalni.

Mjs palicji, kas sta noskats uz aizbraucjiem, visbiek ir mte, tvs ar mati, lgava, msa, brni.
Sauc, mmia, saukumiu, par stiu staigdama:
Redzj' savas vieglas dienas pr kalniu aizvedam.
Gaui raud audavia, pie vrtiem stvdama,
Noskats arjiu pr kalniu aizvedot.
Kumeliis nozviedzas, redz vrtius aizveram;
Ms' masias noraudja, redz brlti aizvedam.

Mirušo izvada pc iespjas labi un grezni, pc tam zmgi aizver vai aizsldz stas vrtus, lai miruš velis nenktu ciem vai sapn rdties. Vieng reize, kad veus aicina atpaka st, ir veu laik — Dievains.
Skaisti mani pavadiet, cieti vrtus aizveriet!
Ne mam neatnkšu jsu vrtus virint.

Bedšana smilšu kaln
Parasti bri ir dobes racji un zaas velnas licji. Dains kapi minti tikai ar velnu segumu, nekad tie nav citdi aprakstti. Dain saskatma iespja, ka senatn dobes rakšana un bedšana notikusi ar vienu braucienu.
Ko tie mani bri dara visu dienu kalni?
Baltu smilkšu namu dara, zau mauru jumtu juma.

Tam pretstat stv cita laika posma dainas, kur saskatma ieraa kapa vietu iezmt jau priekšlaikus — cilvkam vl dzvam esot. Iespjams, ka dains runts par seklajm dobm — dainas teicjs tur savu kapu aprauga, vrodams pui vai likdams kdu atvietojumu sava auguma viet.
Vakar biju, vakar biju savu kapu apraudzt,
Vai ziedja skaistas pues mana kapa malina?
Metu cirvi, met' akmeni sav dobes diben;
Neem cirvi, ne akmeni, prasa mana augumia.

Jaunkos laikos kapu izrok, kad cilvks nomiris, bet to izdara pirms miruš vešanas uz kapstu.
Kapos Veu Mte sagaida mirušo un priecjas par jauno viesi.
Veu mte priecjs, kapa virsu dancodama,
Redzj' manu augumiu trim briem vaojam.

Bedbas norisins ar dziedšanu.
Vai, ldzama, Zemes mte, dod man kapa atsldziu,
Lai es varu kapu slgt prieks ts vecas mmultes!

Ar Dieviu, tvs mmia, labvakar, Zemes mte,
Labvakar, Zemes mte, glab manu augumiu!

Apglabjot dzi dob, širstu kap ielai ar garu dvieu paldzbu. Šos dvieus glab no reizes uz reizi.
Vai Dievi, drz pazuda mans skaistais augumiš,
K saulte ielgoja melnajai tct.
Aizavra zemes vrti, aizkrt zemes atsldzia;
Gult man zem zemtes, kamr saule debess.

Pavadtji atvads no aizgjja.
Guli, mana mmulia, cietu miegu aizmiguse!
Nedzirdji vju pšam, ne brnius gaudjam.

Dusi, dusi, ms' brlti!
Kas kait tevim nedust,
Nekait tevim rta salna,
ne ziemea auksti vji. -

Brinieku atgriešanas st
Pa ceam uz mjam brinieki nocrt eglti vai paegli un salau prieu vai egu zarus. Kapstas braucjus sagaida mjinieki, vrdami vrtus un dziesms vaicdami pc miruša. Bet aizgjja viet prvesta tikai zaa eglte. Liecbas par šo raksturgo dziesmu izmaiu vel saklaušinmas vecu auu atmis par bru izdarbm 20. gs. sakuma.
Tek mmia vrtu vrt, šiet meitiu prbraucam;
Ms meitiu pametm balt smilšu kalni.
T mmia priecjs, šit' dliu prvedam.
Kupl' eglti vien atveda zirga loka gali.
Dziedat skaisti, vedjii, no kapstas prbraukdami;
Ne vairs mani vedsat, ne par mani dziedsat.

Ar prvestajiem prieu vai egu zariem kapenieki per mjiniekus, sakot: «Nemirstiet, nemirstiet, nava vietas kapst! vai uz veciem audm saka ar otrdi.
Nemirstiet, nemirstiet nava vietas kapst!
Es ieliku sav' masiu (bliu) paš slitas mali.

Bedbu mielasts st
Kad mjinieki un kapu braucji apmainjušies vairkm dziesmm, tad visus aicina pie galda baudt bru mielastu. Galvenie dieni ir karašas, balt maize, gaa, ziri un pupas, dzeršanai — alus. dienu sagdjuši miruš piedergie, bet ar katrs beru viesis ir kaut ko damu un dzeramu pamis ldzi. Mirušais sagaida, ka, viu piemindami, palicji šo pdjo godu jo kupli novads.
Man mmia piesacja šonakt miega negult;
Lika st, lika dzert, lika viu daudzint.

Ir saglabjušs zias par bru ritulu rotam ar dziedšanu. Mc pieraksttas rotaas tekst gan jtami cietis ritms un zudusi jga. Cita beru rotaa, ko sauc par malšanu, dalbnieki, ap galdu sdot, dzied bru dziesmas un ripina tukšu pudeli, cenšoties to saplest; sisti ar citi trauki, piesakot, ka mirjam vajadzgs. Par trauku sišanas ieraas ritula raksturu un vecumu liecina trauku lauskas, kas atrastas arheoloiskos izrakumos kapu viets vis Latvij.

Man mmia piesacja, atpaka stelldama:
Lai dzer mani vedjii, bieršus dauzdami!
Visu nakti t mmia ap logiem klausjs,
Vai tie da, vai tie dzra, vai mmiu daudzinja.
Kas manai mmiai šovakar cisas taisa?
Veu mte cisas taisa, zda klaja paladziu.

Mantas dalšana
Nkam diena pc miruš apbedšanas izdala via mantu. To darot, ievro nelaia atstatos noradjumus, jo tic, ka, neizpildot aizgjja velšanos, mantas daltjiem var gadties kda nelaime.
Es savai mmiai trs dienias bres dzru;
Vl dzersim otras trs, vias mantu daldami.

Es, mni, jauna miršu, manu pru izdalt:
Cimdus, zees kar pie krusta, tie bs krusta nesjam;
Mani smalki linu krekli, tie bs kapa racjam;
Mani gari linu dviei, tie bs zrka nesjiem;
Mani smalki paladzii, tie uz mu aizvads.

Tu, tti, jauns nomiri, ko tu man atvelji?
Tev, dli, mani stai, mani bri kumelii;
Tev, dli, manas kltes, manu kltu atsldzias!
Tu, mmia, nomirdama, ko atstji dliiem?
Es, brnii, jums atstju visu savu bagtbu.

/ Autors - Brastiu Ernests / „Ma godi” / 1991.g. / LU/

[Raksta autora iebildumu, komentru rašans gadjum par raksta izvietošanu „saulriets.lv”, ldzam informt projekta administrciju, lai nodrošintu abpusji pozitvu un sekmgu sadarbbu. Ar patiesu cieu un cerb uz atsaucbu – projekta direktore, L.emceva.]




karals
karals
Kontakti:    saulriets@saulriets.lv        Copyright, Saulriets.lv 2008-2012